2013. gada 22. novembra vakarā Jelgava iegrima miglā un klusumā. Tirdzniecības centra “Maxima” bojā gājušo piemiņai tika atcelti visi izklaides pasākumi un ielas palika tukšas. Ne pa visam. Pa retam pilsētas mieru pārtrauca garīgi nelīdzsvarotie skaļi smejoties vai arī lamājoties savā starpā. Pārsteidzošs bija skandāls starp diviem autovadītājiem, kas gandrīz pārvērtās par kautiņu uz braucamās daļas. Bet tikmēr pie “Pilsētas Pasāžas” skumji dega viena svecīte.
Krietni vairāk svecīšu dega pie Jelgavas ugunsdzēsēju daļas, kur glābēji pieminēja savus bojā gājušos un ievainotos cīņas biedrus. Traģēdija vajadzēja likt, ja ne sērot par nepazīstamiem bojā gājušiem, tad vismaz aizdomāties par saviem tuvākiem, par savu personīgo atbildību, par to kāda ir jēga no ikdienas skriešanas, ja tās rezultātā gūstam tikai materiālo labumu, bet garīgi kļūstam nelaimīgāki. Savu garīgo nemieru ikdienā pārvēršam par agresiju pret tuvākiem un apkārtējiem, kas nenes atslodzi, bet padara vēl agresīvākus un naidīgākus.
Ierakstīt komentāru